Lietains oktobris, kas pārvērtās

[lilia47]

Mani sauc Santa, man ir trīsdesmit divi gadi, un es strādāju par floristi. Jūs droši vien iedomājaties, cik romantisks ir mans darbs — puķes, smaržas, smaidi. Patiesībā deviņdesmit procenti mana darba ir netīri zābaki, mitra zeme zem nagiem un bezgalīga puķu griešana. Bet es to mīlu. Otra lieta, ko mīlu, ir brīvais laiks, kad beidzot varu novilkt darba priekšautu un vienkārši pabūt mājās ar tasi tējas.

Šis stāsts sākās pagājušajā mēnesī, kad aiz loga lija jau trešo dienu pēc kārtas. Lietus Latvijā nav nekas ārkārtējs, bet tas nemitīgais, sīkais, drūmais lietus spēj nogurdināt pat vislielāko optimistu. Es sēdēju uz dīvāna, ietinusies vilnas pledā, un skatījos televizorā kārtējo realitātes šovu, kas mani absolūti neaizrāva. Telefonā pāršķirstīju sociālos tīklus, bet viss šķita garlaicīgs un vienmuļš. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka man vajag kaut ko tādu, kas izsitīs mani no šīs pelēkās rutīnas.

Sākumā domāju par grāmatu. Bet grāmatas prasa koncentrēšanos, un manas smadzenes bija kā putra. Pēc tam iedomājos par seriālu. Bet arī seriāli šķita garlaicīgi. Un tad es atcerējos, ka kāda kolēģe darbā reiz pieminēja, kā vakaros ar draugiem spēlējot tiešsaistes spēles, kurās var laimēt naudu. Sākumā es to ignorēju, jo man vienmēr šķitis, ka tā nav manai gaumei. Es taču nekad neesmu bijusi azartiska. Bet tajā brīdī, ar lietus skaņu aiz loga, es nodomāju — kāpēc gan ne?

Es atvēru telefonu un sāku pētīt dažādas platformas. Internetā uzgāju vavada online casino. Iznāk, ka tas ir viens no populārākajiem spēļu namiem tīmeklī, kurš piedāvā milzīgu dažādību — sākot ar klasiskajiem spēļu automātiem un beidzot ar dzīvajiem dīleriem. Atceros, kā es ar nelielu satraukumu reģistrējos. Man likās, ka tas būs sarežģīti, bet patiesībā process aizņēma ne vairāk kā piecas minūtes.

Es iemaksāju nelielu summu — tik, cik man nebūtu žēl zaudēt, ja nu kas noietu greizi. Vai ziniet, kā tas ir, kad pirmais iespaids izrādās maldīgs? Es vienmēr domāju, ka šādās vietnēs valda pārāk nopietna, gandrīz vai svinīga atmosfēra. Bet te viss bija pavisam savādāk. Krāsainās spēles, jautrie skaņu signāli, vieglā un saprotamā saskarne — es jutos kā bērns, kurš atradis jaunu rotaļu istabu.

Pirmā spēle, kuru izvēlējos, bija kaut kas ar augļiem un septiņiem. Es nospiedu pogu, un riteņi sāka griezties. Mana sirds pukstēja ātrāk, kaut arī likme bija niecīga — tikai daži centi. Un tad notika kas negaidīts. Uz ekrāna parādījās trīs vienādi simboli, un atskanēja patīkama melodija. Es laimēju savu pirmo nelielo summu. Tā nebija nekāda pasakaina nauda, bet, ak Dievs, kādas emocijas! Es esmu floriste, nevis profesionāla spēlmane, bet tie brīži, kad gaidi, vai simboli sakritīs, ir kā mini piedzīvojums.

Laiks paskrēja nemanot. Es atklāju, ka spēles mēdz būt ļoti dažādas — ir tādas, kas atgādina pasaku par džungļiem, ir piedzīvojumu meklētājiem, ir arī mierīgākas. Un, kas ir forši, lielākā daļa no tām ļauj pielāgot likmes lielumu savām iespējām. Man patika tas, ka es jutu kontroli pār procesu. Nevis kaut kāda ārprātīga karuseļa brauciens, bet gan apzināta spēle.

Tajā pirmajā vakarā es pavadīju apmēram stundu, spēlējot un eksperimentējot. Laimēju pavisam nedaudz, bet tas nebija galvenais. Galvenais bija tas, ka lietainais vakars pārvērtās par aizraujošu mini piedzīvojumu. Mana depresīvā noskaņojuma nebija ne vēsts. Es smējos par muļķīgajiem skaņas efektiem, priecājos par mazajiem laimestiem un vienkārši izbaudīju procesu.

Kopš tās reizes es dažkārt vakaros ieslēdzu datoru un pavadu tur stundu vai divas. Ne vienmēr, bet tad, kad jūtu, ka ikdiena kļūst pārāk vienmuļa. Man patīk, ka šis hobijs nav saistīts ar citiem cilvēkiem, ar kaut kādām saistībām vai grafiku. Es varu spēlēt tepat, pledā ietinusies, ar tējas tasi blakus. Varbūt kādam tas šķitīs dīvaini, bet man tas ir kā neliels bēgļu ceļš no ikdienas stresa.

Protams, es saprotu, ka jābūt uzmanīgam. Es esmu noteikusi sev skaidrus ierobežojumus — nekad neieguldu naudu, kuru nevaru atļauties zaudēt. Man tā ir izklaide, nevis veids, kā pelnīt maizi. Un, manuprāt, tas ir vienīgais pareizais veids, kā pret to attiekties. Es necenšos atgūt zaudēto vai steigties pēc lielā laimesta — man vienkārši patīk pats process, spriedzes sajūta un mazie prieka mirkļi.

Tagad, kad ārā atkal līst, es vairs nekrītu izmisumā. Es zinu, ka man ir veids, kā padarīt pelēko vakaru košāku. Un, kas zina, varbūt kādreiz es laimēšu kaut ko lielāku, bet pat ja nē — manis pārdzīvotās emocijas jau sen ir tā vērtas. Tāpēc, ja arī jūs kādā lietainā dienā jūtaties garlaikoti, nebaidieties pamēģināt ko jaunu. Tikai atcerieties par mēra sajūtu — un tad izklaidēšanās tiešām sagādā prieku.